Pati kāda fakta zināšana ir pelēka, tikai fakta apzināšanās dod tam spilgtumu. Starpība ir apmēram tāda, kā būt dzirdējušam, ka cilvēkam ietriekts nazis sirdī, vai redzējušam to paša acīm. Klusumā un tumsā zināšana, ka esmu nāves briesmās, ieguva aizvien dziļāku un dziļāku nozīmi, tā bija jau apzināšanās, kas sprīdi pa sprīdim iesūcās visās porās un uzdzina aukstus šermuļus.

Taču gudrā daba paredzējusi glābiņu arī šādos brīžos: tiklīdz dzīvsudraba stabiņš cilvēka izjūtās ir nokritis līdz zināmam punktam, nāk lūzums — un cilvēks atžirgst. Ce­rība paceļ galvu, dzīvesprieks mostas tai līdzi, un cilvēks atkal ir gatavs darīt kaut ko sava glābiņa labad, ja vien vēl atlicis kas darāms. Mani gara spēki atgriezās spēji, vienā lēcienā. Es nospriedu, ka aptumsums mani noteikti glābs un ne tikai glābs, bet padarīs mani par visdižāko vīru šajā karaļvalstī; mans dzīvsudraba stabiņš kāpa gandrīz vai pa galu laukā, un manas raizes pagaisa, kā nebijušas. Es biju tik laimīgs, cik vien cilvēkam šajā pa­saulē iespējams būt. Nu jau man grūti likās sagaidīt rīt­dienu, tik ļoti es alku izbaudīt savu lielo triumfa brīdi, kad apbrīnā un godbijībā man pievērsīsies visas nācijas acis.

Un tomēr atlika vēl kāds jautājums, ko es biju uz laiku izstūmis no savām domām.