Tā bija pusapzināta nojausma, ka šī māņticīgā tauta, uzzinājusi, kādas briesmas tai draud, gribēs panākt zināmu izlīgumu. Tāpēc, kad dzir­dēju tuvojamies soļus, nojausma kļuva par pārliecību — un es nospriedu: — Varu galvot, ka viņi nāk ar izlīgumu. Jauki, ja tas būs saprātīgs, es to pieņemšu. Ja ne — pa­stāvēšu uz savu un izmantošu visas iespējas, kas man paveras.

Durvis atspraga vaļa, un tajās nostājās bruņukalpi. Viņu virsnieks sacīja:

—   Sārts ir gatavs. Eima!

Sārts! Spēki atstāja mani, un es gandrīz saļimu. Tādā brīdī grūti pat elpu ievilkt, rīklē iestrēdzis tāds kamols, ka ne paelst, bet, tikko es spēju parunāt, es teicu:

—   Tā ir kļūda — mani dedzinās rīt.

—   Pavēle mainīta. Nevilcinies!

Es biju pagalam. Nekāda glābiņa vairs. Galīgā apstul­bumā es nevaldīju vairs pat pār saviem locekļiem un va­rēju tikai jukuša cilvēka bezmērķībā svaidīties pa celli, tāpēc bruņukalpiem vajadzēja sagrābt mani aiz rokām un stiept pa visu pazemes gaiteņu labirintu, līdz beidzot mēs iznirām virszemē un acīs iesitās spalgā dienasvidus gaisma. Un, tiklīdz mēs iznācām pils plašajā pagalmā, es saņēmu otru triecienu — pagalma vidū slējās sārts ar saišķos sasietu žagaru grēdu un mūku blakus. Gar visām četrām sienām stiepās solu pakāpes, zvērodamas skatītāju pūļa krāšņo drānu raibumā. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos un, protams, izcēlās pāri visiem.