Lai to ieraudzītu, nevajadzēja vairāk par sekundi. Jau nākošajā sekundē no kāda slēpta kaktiņa izslīdēja Klarenss un uzvaras priekā starojošām acīm sāka čukstēt man ausī jaunākās ziņas. Viņš sacīja:
— Pateicies man, ka soda dienu pārlika agrāk! Neba man viegli nācās to izdarīt! Bet, kad es pavēstīju viņiem, kāda sodība draud, un redzēju, cik lieliskām viņi pārbijās, tad sapratu arī, ka dzelzs kaļama, tiekams karsta. Kālabad es jo sirdīgi ņēmos iestāstīt gan vienam, gan otram, gan vēl kādam, ka tavs spēks tikai rīt pret sauli īstenā spēkā pieņemsies un vajag tevi nomaitāt jau šodien, tiekams tava burvja vara vēl pilnā briedumā nestāv. Godadieva vārds, tie bija salti meli, liela prāta nevajadzēja tos izdomāt, bet bija tev redzēt, kā viņi uzķērās, savā ārprāta izbīlī manus melus par pašu debesu vēsti noturēdami, bet es tamēr smējos piedurknē vienubrīd par viņu dumjību, otrubrīd — slavēdams to kungu, ka viņš savā žēlastībā ļāvis tik niecīgam radījumam kā man būt par ieroci viņa rokā, lai tavu dzīvību glābtu. Ai, cik laimīgi viss paveicās! Tev nemaz nevajag pa īstam saulei kādu ļaunumu nodarīt — lūdzams, ielāgo to, savas dvēseles pestīšanas labad ielāgo! Iztaisi tumsu tikai uz mazu brītiņu, tādu