sīku, mazu tumsiņu. Tāpat būs gana. Viņi sapratīs, ka es savā sirds nevainībā alojies esmu, un, līdzko kritīs tumsas pirmā ēna, viņi sajuks vai prātā no bailēm, tu redzēsi, un viņi palaidīs tevi vaļā un cels augstā godā! Ej un plūc savas uzvaras augļus! Bet neaizmirsti, ai, mans labais draugs, es tevi lūgtin lūdzu — neaizmirsti sauli, ka nenodari tai nekādu postu! Manis labad, tava uzticama drauga labad!
Savās bēdās un izmisumā es nesakarīgi nosolījos pasaudzēt sauli; zēna acis uzstaroja man bezgalīgas mīlas pilnā pateicībā, un man mute nevērās teikt, ka viņš savā labi gribētajā muļķībā pazudinājis mani un iedzinis nāvē.
Kamēr bruņukalpi veda mani pāri pagalmam, klusums bija tik dziļš, ka, ja acis man būtu aizsietas, es varētu domāt, ka esmu te viens, nevis četru tūkstošu liela pūļa priekšā. Ne sīkākā kustība nesaviļņoja šo cilvēcisko radījumu masu, viņi bija nekustīgi kā marmora tēli un tikpat bāli arī, un visu sejās vīdēja šausmas. Sis klusums turpinājās, kamēr mani pieķēdēja pie staba un sāka līdz apnikumam rūpīgi kraut man apkārt žagaru saišķus no potītēm līdz ceļgaliem, no ceļgaliem līdz gurniem, no gurniem līdz viduklim. Tad īsa pauze, vēl dziļāks klusums, ja vien tas būtu iespējams, un karakalps nometās ceļos pie manām kājām ar degošu lāpu; pūlis izstiepa kaklus un ieplestām acīm, savu kustību pat neapzinoties, pacēlās no sēdekļiem; mūks izstiepa rokas pār manu galvu un, pacēlis acis uz zilajām debesīm, sāka latīnisku lūgšanu, tādā pozā viņš vēl kādu laiku norunāja, tad apklusa.