Dažus mirkļus es gaidīju, tad arī paraudzījos debesīs, jo muks stāvēja, kā sālsstabā pārvērsts. Kopīgā satraukumā lēni piecēlās pūlis un blenza debesīs. Manas acis sekoja viņu skatieniem; un lai mani zibens nosper, ja tas nebija saules aptumsums! Dzīvība uzmutuļoja manās dzīslās, es biju kā no jauna piedzimis. Melns aplis pamazām slīdēja virsū saules diskam, sirds man kāpa vai pa muti lauka, bet skatītāju rindas un priesteris sastinguši blenza debesīs. Es zināju, ka nākošais skatiens vērsīsies uz mani. Un, kad tas notika, es biju gatavs. Es cildeni saslējos, pastiepis roku pret sauli. Tas tikai bija skats! Varēja pat redzēt, kā šai cilvēku masai pārskrien šermuļu vilnis. Noskanēja divi saucieni viens pakaļ otram:
— Lāpu klāt!
— Es aizliedzu!
Pirmais saucējs bija Merlins, otrais — karalis. Merlins pietrūkās no sava sēdekļa — es nopratu, ka viņš taisās pats piegrūst lapu. Es sacīju:
— Paliec, kur esi! Ja bez manas atļaujas pakustēsies kaut jel viens cilvēks — lai arī pats karalis, es sitīšu viņu ar pērkonu un pārvērtīšu pelnos ar zibeni!
Pūlis padevīgi atšļuka atpakaļ solos, kā es jau biju paredzējis. Merlins vēl dažus mirkļus vilcinājās, un pa to īso laika sprīdi es stāvēju kā uz adatām. Tad apsēdās arī viņš — un es dziļi uzelpoju, jo nu es biju situācijas kungs. Karalis teica: