— Esi žēlsirdīgs, krietno ser, neizaicini vairs ilgāk ļauno nelaimi, lai šī sodība iet mums secen! Mums tika sacīts, ka tava burvja vara tikai rīt ap dienas vidu pilnā spēkā pieņemsies, bet…
— Jūsu Majestāte domā, ka šī ziņa izrādījusies maldīga? Jā, tie bija meli.
Efekts bija graujošs; pūļa rokas izmisumā pacēlās pret debesīm, un pār karali nobrāza vesela lūgumu vētra, lai pērk manu žēlsirdību par jebkuru cenu un novērš nelaimi. Karalis arī pats alka pildīt savu padoto gribu. Viņš teica:
— Prasi, ko vēlies, visužēlīgo ser, kaut pusi manas valsts, bet padzen šo posta ēnu, glāb sauli!
Mana nākotne bija nodrošināta. Es tvertu savu laimi abām rokām, nevilcinoties ne mirkli, bet nevarēju aizturēt saules aptumsumu, tātad tas atkrita. Tāpēc es prasīju laiku pārdomām. Karalis jautāja:
— Bet cik ilgi, cik ilgi, krietno ser? Esi žēlsirdīgs, jo, raugi, kļūst tumšāks ik ar brīdi! Lūgtum, cik ilgi?
— Ilgi nē. Pusstundu vai varbūt stundu.
No tūkstoš mutēm lauzās sirdi plosoši protesti, bet tur es neko nespēju līdzēt, jo neatcerējos, cik ilgi velkas pilns saules aptumsums. Un vispār es biju apjucis pats, un man vajadzēja padomāt. Ar aptumsumu kaut kas nebija kārtībā, un šis apstāklis nelika man mieru. Ja tas nebija tas pats, ko es domāju, tad kā man uzzināt, vai šis patiešām ir sestais gadu simtenis, nevis ieilguši murgi? Ak dievs, ja man izdotos atrast kādu pieturas punktu! Es iedegos jaunā cerībā.