Tur sers Lanselots noņēma bruņas un ieročus un nolika blakus gultai, un, kolīdz bija gulēt nogājis, tūdaļ aizmiga. Pa brītiņu piejāja atkal viens vīrs uz zirga un dauzījās pa vārtiem ar lielu joni. To dzirdēdams, sers Lanselots cēlās un raudzījās pa logu un mēness gaismā samanīja trīs bruņiniekus šim vienam paka] dzenamies, un tie trīs kāvās uz viņu ar zobiņiem, un tas viens bruņinieks uzgrieza viņiem krūti un kāvās pretim. Tik tiešām, sacīja sers Lanselots, tur cīkstējās kāds, kam par palīgu jāiet, jo negods būtu skatīties, kā trīs bruņinieki brūk uz vienu, un, jāšu tie viņu nokaus, es pie viņa nāves vainīgs izrādīšos. To teicis, viņš aplikās bruņas, nolaidās gar palagu lejā pie tiem četriem un sauca: griezieties pret mani, jūs bruņinieki, un laidiet to vienu mierā! Tūdaļ atstājās tie trīs no sera Keja un grieza krūtis pret seru Lanselotu — un sākās barga cīkstēšanās, jo viņi nokāpa no zirgiem un spiedās virsū seram Lanselotam, un cirta viņam ar zobiņiem no visām pusēm. Tad sers Kejs grasījās nākt palīgos seram Lanselotarn. Nē, ser, viņš atsacīja, es tevis nepieņemu, jāšu atvēlēji man kautiņu sākt, atvēli arī galā tapt! Bruņiniekam par patikšanu, sers Kejs pildīja viņa gribu un palika savmaļš. Un tūdaļ sers Lanselots ar sešiem zobiņa cirtieniem nogāza tos vīrus pie zemes, un tad tie trīs brēca: apžēlo mūs, ser bruņiniek, mēs padodamies, jo nav tavam spēkam pretinieka! Es negribu jūsu padošanos, sacīja sers Lanselots, bet jums jāpadodas seram Kejam Senešalam, ar šo svinīgu nozvērēšanos es jums dzīvību dāvāšu, citādi ne.