Cēlo bruņiniek, viņi atsacīja, gana netiktos mums to darīt, jo mēs seru Keju līdz šai vietai vajājām un būtum viņu noveikuši, ja tu neuznācis, nav mums kālab viņam padoties. Par to nekas, sacīja sers Lanselots, piekodinu jums cieši, vai gribat dzīvot vai mirt, jo padoties, lai dzīvajos paliktu, jūs varat tikai seram Kejam. Krietno bruņiniek, viņi atbildēja, savas dzīvības dārgi turēdami, mēs darīsim, kā tu pavēli. Tad, teica sers Lanselots, jums būs uz Vasaras svētkiem nojāt karaļa Artura galmā un stāties karalienes Džinevras priekšā, viņas žēlsirdībai un mīlīgam prātam nodoties un sacīt, ka sers Kejs jūs par viņas vaņģiniekiem sūtījis. Pret rīta pusi sers Lanselots piecēlās un atstāja seru Keju guļam, pats aplikās sera Keja bruņas un ņēma viņa vairogu, to darījis, nogāja stallī un ņēma viņa zirgu, atvadījās no namakundzes un jāja projām. Drīz cēlās sers Kejs un ieraudzīja, ka sera Lanselota nav, un pamanīja, ka nav tiklab viņa bruņu, kā zirga. Pie visiem svētiem, nu gan zinu, kas viņam padomā, viņš grib gauži darīt kādam no karaļa Artura galma, jo pret viņu tie bruņinieki savu pārgalvību rādīs, domādami viņu mani esam, tak viņi rūgti alosies, un tamēr es ar Lanselota bruņām un vairogu varēšu jāt savu ceļu mierā. Pa laiciņu atvadijas arī sers Kejs un teica paldies namakundzei.