Kad es noliku grāmatu, pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca mans svešinieks. Es piedāvāju viņam pīpi, krēslu un lūdzu justies kā mājās. Pacienāju viņu ari ar
glāzi ugunīga skotu viskija, tad ar vēl vienu un vēl vienu — cerībā uz viņa dzīves stāstu. Pēc ceturtās glāzes skubinājuma vairs nevajadzēja, rāmi un nepiespiesti viņš ierunājās pats.
Svešinieka stāsts
Esmu amerikānis. Dzimis un audzis Hartfordā, Konek- tikutas štatā, ne gluži pilsētā, bet viņpus upes, ciemā. Tātad esmu visīstākais jeņķis, praktiķis, zināt, bez kaut kādiem tur sentimentiem vai, citiem vārdiem, poēzijas dzirksts. Mans tēvs bija kalējs, mans krusttēvs zirgu dakteris, un es pats vismaz no sākuma biju gan viens, gan otrs. Tad es pārgāju strādāt lielā ieroču rūpnīcā un iemācījos savu īsto amatu ar visu, kas pie tā piederas, iemācījos taisīt šautenes, revolverus, lielgabalus, tvaika katlus, motorus un dažnedažādas ierīces darbaspēka ietaupīšanai. Tiešām — es protu taisīt visu, kas cilvēkam nepieciešams, visu, kas vien pasaulē ir, vienalga, ko tikai var vēlēties, un, ja kaut ko nevarēja pagatavot pietiekami ātri un racionāli, es tūlīt izgudroju jaunu paņēmienu — man tas gāja kā pa taukiem. Es kļuvu par darbu vadītāju, un manā uzraudzībā strādāja divi tūkstoši cilvēku.