Es atvēru grāmatu skapi un atradu tanī visu mūsu lielo dzejnieku darbus.
Tur bija Kornejs, Rasīns, Moljērs, Lafontēns, Ronsārs, Viktors Igo un Lamartins.
Mūsu morālfilozofi: Montēns, Paskals, Labrijē.
Mūsu vēsturnieki: Mezerē, Šatobriāns, Ogustīns Tjerī.
Mūsu zinātnieki: Kivjē, Bedāno, Eli Debomons.
Beidzot vēl daži sējumi daiļliteratūras, starp kuriem es ar zināmu pašlepnumu redzēju arī manu grāmatu „Ceļojuma iespaidi".
Atslēgas bija atstātas visās rakstāmgalda atvilknēs un vienu no tām es atvēru.
Tur es atradu dažus fragmentus no Korsikas vēstures, kādu darbu par vendetas izskaušanu, dažas franču dzejas un itāliešu sonetus — visus rokrakstā. Tas bija vairāk nekā man vajadzēja, un es nācu pie pārliecības, ka ar manu līdzšinējo pētījumu pilnīgi pietiek, lai izdarītu zināmus secinājumus par Ludviķa Defranšī personu.
Tas droši vien bija maiga rakstura, inteleģents, jauns cilvēks, franču reformu piekritējs. Nu arī es sapratu, kāpēc viņš devies uz Parīzi sagatavoties advokāta karjerai.
Viņa nākotnes plānos, bez šaubām, ietilpa kulturālas dabas reformas. To visu es ģērbdamies pārdomāju. Mans tērps, kuram gan netrūka savdabības, tomēr, kā jau es teicu Defranšī kundzei, bija zināmā mērā jāatvaino.
Tas sastāvēja no melna samta kamzoļa ar vaļējām roku vīlēm, lai būtu vieglāk, ceļojot tveicējošā karstumā, pie kam caur šiem spāņu tērpiem atgādinošiem iegriezumiem bija redzams svītrots zīda krekls.