Manas bikses bija no tā paša auduma, un no ceļgalu līdz kāju krumšļiem tās aptvēra šķelti spāņu stulmeņi, kas izšūti ar krāsainiem zīda diegiem. Manai filca cepurei varēja piedot pēc patikas visādas formas, bet visvairāk tā atgādi­nāja itāļu platmales.

Es pašreiz beidzu pārģērbties šai kostīmā, ko tā ērtības dēļ es ieteiktu katram ceļotājam, kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās tas pats cilvēks, kurš mani bija ievedis šinī mājā.

Viņš bija atnācis man paziņot, ka jaunais kungs Lisjēns Defranšī tūdaļ ieradīšoties un izlūdzoties, ja tas mani netraucētu, atļaut viņam to godu mani apsveikt.

Es atbildēju, ka esmu Lisjēna Defranšī rīcībā un par viņa vizīti jutīšos pagodināts.

Nākamajā acumirkli es izdzirdu steidzīgus soļus un gandrīz vai tai pašā brīdī stāvēju mana saimnieka priekšā.

III

Kā jau mans pavadonis bija teicis, tas bija jauns cilvēks — divdesmit vienu gadu vecs, tumšmatis ar melnām acīm, saulē iedegušu seju, drīzāk maza nekā liela auguma, ar brīnišķīgi veidotu figūru.

Traukdamies mani drīzāk apsveikt, viņš bija uzkāpis augšā savā jātnieka tērpā. Mugurā