viņam bija zaļas vadmalas svārki un pie jostas piestiprināta patrontvere, kas piešķīra tiem militāras formas iespaidu; viņa pelēkās vadmalas bikses iekšpusē bija oderētas ar krievu ādu un pie zābakiem žvadzēja pieši; šo viņa tērpu vēl papildināja cepure, līdzīga tām, kādas valkā Āfrikas strēlnieki.

Pie jostas vienā pusē karājās ūdens trauks, bet otrā — pistole.

Bez tam vēl vienā rokā viņš turēja vinčesteri.

Viņa virslūpu tik tikko sedza dīgstošo Ūsiņu ēnojums, bet neskatoties uz viņa jaunajiem gadiem, visā viņa figūrā bija tik daudz patstāvības un noteiktības, ka es jutos pārsteigts.

Bija redzams, ka šis cilvēks ir audzis cīņai ar apstākļiem, ka viņš ir radis dzīvot briesmās, nebīstoties, bet arī ne pārāk zemu vērtējot tās; nopietns, tāpēc ka viņš vientuļš un mierīgs, tāpēc ka viņš apzinās savu spēku.

Ar vienu acu uzmetienu viņš bija jau visu redzējis: manu ceļasomu, ieročus, novilktās drēbes un arī tās, ko nule biju uzvilcis.

Viņa skatiens bija straujš un drošs, kā tas parasti mēdz būt cilvēkiem, kuru dzīvība bieži ir atkarīga no acumirkļa.

—     Mans kungs, es lūdzu mani atvainot par traucējumu, — viņš teica, — bet tas notika vienīgi ar to labo nodomu apvaicāties, vai jums kaut kas netrūkst. Es vienmēr jūtu tādu kā nemieru, kad pie mums ierodas kāds cilvēks no kontinenta, jo mēs pārējie korsikāņi esam vēl tik mežonīgi, ka tikai ar sirds drebēšanu parādam, sevišķi jums frančiem, to veco viesmīlību, kas, starp citu, drīz būs vienīgā tradīcija, kāda vēl atlikusi no mūsu sentēviem.