—    Mans kungs, jūsu bažas ir pilnīgi nepamatotas. Neviens nespētu parādīt ceļotājam un viņa vajadzībām vēl lielāku pretimnākšanu, kā to ir darījusi Defranšī kundze. Bez tam vēl, — es turpināju, savukārt pārlaiž- dams skatienu istabai, — lai nu kur, tikai ne še varētu žēloties par mežonīgajiem tikumiem, uz ko jūs nupat vēl man laipni aizrādījāt. Ja es pa manas istabas logiem neredzētu šo brīnišķīgo ainavu, es varētu domāt, ka atrodos kādā dzīvoklī uz Šosē Dantēnas.

—           Jā, — atteica jaunais cilvēks, — tā ir mana nabaga brāļa Ludviķa vājība: viņš mīlēja iekārtoties kā francūzis; bet es šaubos, vai, atgriežoties no Parīzes, šī nabadzīgā kulturālās dzīves parodija to vairs apmierinās, kā tā viņu apmierināja pirms aizbraukšanas.

—           Vai jūsu brāļa kungs jau ilgi ir prom no Korsikas? — es jautāju savam jaunajam sarunas biedram.

—   Nu jau būs desmit mēneši.

—   Vai jūs gaidat to drīz atgriežamies?

—   Ne agrāk kā pēc trim vai četriem gadiem.

—            Diviem brāļiem, kas, bez šaubām, līdz tam nekad vēl nebija šķīrušies, tas ir pārāk ilgs laiks.