—   Jā, it īpaši vēl, ja tie viens otru tā mīl, kā mēs viens otru mīlam.

—   Droši vien viņš jūs apciemos vēl pirms studiju beigām.

—   Tas ir iespējams, tā vismaz viņš mums solīja.

—            Bet katrā gadījumā nebūtu taču nekādu kavēkļu, ja jūs apciemotu viņu.

—   Es… nē, es neatstāšu Korsiku.

Un izteiksmē, kā viņš to pasacīja, bija skaidri saklausāma tā tēvzemes mīlestība, kas liek uz visu pārējo pasauli skatīties ar nevērību.

Es pasmaidīju.

—           Jums tas liekas savādi, — ierunājās viņš, arī pasmaidīdams, — ka cilvēks negrib atstāt tik nožēlojamu zemi kā mūsējā. Ko lai dara! Es esmu tāds pats šīs salas produkts kā zaļais ozols un oleandrs; man ir nepiecie­šams šis jūras un kalnu smaržām piesātinātais gaiss; man vajag šķērsot šos kalnu strautus, rāpties augšup pa šīm klintīm un klaiņot pa šiem mežiem, man vajag plašuma, man vajag brīvības, ja mani aizvestu uz pilsētu, man liekas, es tur nomirtu.

—   Bet kāpēc tik liela atšķirība starp jūsu un jūsu brāļa uzskatiem?

—   Pie tik lielas ārējas līdzības, piebilstu jūs, ja viņu pazītu.

—   Vai jūs viens otram esat ļoti līdzīgi?

—            Tādā mērā, ka mūsu bērnībā tēvam un mātei vajadzēja mūsu drēbām pielikt kādu zīmi, lai varētu atšķirt mūs vienu no otra.