— Bet pieaugot? — es vaicāju.
— Pieaugot, sakarā ar mūsu dažādo dzīvesveidu, radās neliela izšķirība mūsu sejas krāsā, un tas arī bija viss. Vienmēr ieslēdzies, vienmēr salīcis
pār savām grāmatām un zīmējumiem, mans brālis kļuva bālāks, kurpreti es, atrazdamies vienmēr svaigā gaisā un šķērsodams kalnus un ielejas, esmu iededzis.
— Ceru, — es ieminējos, — ka uzticēdami man kādu uzdevumu attiecībā uz Ludviķi Defranšī, jūs man dosit izdevību pašam pārliecināties par šo atšķirību.
— Katrā ziņā un ar lielāko prieku, ja vien jūs gribētu darīt man to patikšanu. Bet atvainojiet, es redzu, ka, paspēdams jau pārģērbties, jūs esat ticis man priekšā, taču pēc ceturtdaļstundas jāsēžas pie vakariņām.
— Vai manis dēļ jūs gribat uzņemties pūles pārģērbties?
— Ja nu arī tā būtu, tad jūs varētu pārmest vienīgi pats sev, jo jūs man esat devis paraugu; lai nu kā, pašreiz es esmu jātnieka tērpā, bet labāk būs, ja es apģērbšos parastās kalniešu drēbēs. Pēc vakariņām man mazliet jāaiziet, un tad zābaki ar piešiem man būtu tikai par apgrūtinājumu.
— Jūs pēc vakariņām vēl aiziesit? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja, — kāda satikšanās…
Es pasmaidīju.
— Ak, ne tāda, kā jūs to domājat; vienkārši — mazas darīšanas.