—    Vai jūs domājat, ka es varētu būt tik pašpaļāvīgs un pretendēt uz jūsu atklātību?

—   Kāpēc gan ne? Pēc maniem ieskatiem jādzīvo tā, lai nekā nebūtu ko slēpt. Man nekad nav bijis mīļākās un arī nebūs. Ja mans brālis apprecēsies un viņam būs bērni, tad ir ļoti iespējams, ka es palikšu visu mūžu vecpuisī.

Ja turpretī viņš to nedarīs, tad ģimenes dzīvi nāktos nodibināt man, nu, vienkārši tā iemesla dēļ, lai mūsu cilts neizmirtu. Kā es jums jau teicu, — viņš smaidīdams piebilda, — es vēl esmu īsts mežonis un šinī pasaulē ieradies kādus simts gadus par vēlu. Bet es pļāpāju kā žagata un uz vakariņām vēl nebūšu pārģērbies.

—    Mēs tomēr varam turpināt, — es pasteidzos piebilst. — Vai jūsu istaba nav iepretī manējai? Tad atstājiet tikai durvis vaļā un mēs varam sarunāties.

—    Vēl labāk būs, ja jūs ienāksit pie manis. Es pa to laiku savā blakusistabā pārģērbšos.

Man šķiet, jūs esat liels ieroču cienītājs; nu, lūk, varēsit apskatīt manu kolekciju; tur ir daži diezgan vērtīgi eksemplāri, protams, vēsturiskā nozīmē.

IV

Priekšlikums bija pārāk vilinošs, lai es to nepieņemtu, ja tas sakrita ar manu vēlēšanos salīdzināt abu brāļu istabas. Es pasteidzos sekot mājas saimniekam, kurš atdarījis kādas durvis un gāja pa priekšu, lai rādītu man ceļu.