Man šoreiz likās, ka es esmu iekļuvis īstā arsenālā.

Visa istabas iekārta bija XVI gadsimta stilā. Gulta, virs kuras pacēlās vijveida kolonnu atbalstīts baldahīns, bija aizsegta zaļa damasta aizkariem ar zelta puķēm, arī logu priekškari bija no tā paša auduma; sienas bija tapsētas ar spāņu ādu; kur vien acis metu, visur bija redzami vecvācu meistaru un arī moderni ieroči.

Nepalika vairs nekādu šaubu par šīs telpas iemītnieka raksturu un tieksmēm: tās bija tikpat kareiviskas, cik viņa brāļa daba bija miermīlīga.

—           Lūk, — viņš teica, ieiedams savā ģērbistabā, — jūs atrodaties starp trim gadu simteņiem, apskatieties nu! Es, kā jau teicu, apģērbšos kalniešu tērpā, jo tūliņ pēc vakariņām man jāaiziet.

—            Un kuri starp šiem zobeniem, kramenīcām un dunčiem būtu tie vēsturiskie ieroči, par kuriem jūs minējāt?

/ — Tādu ir pavisam trīs, bet ņemsim pēc kārtas. Palūkojiet manas gultas galvgalī kādu atsevišķu dunci ar rokturī iedarinātu zīmogu.

—   Te tas ir, nu un tad?

—   Tas ir Desampjetro ierocis.

—   Tas būtu slavenais Desampjetro, Devanīnas slepkava.

—   Slepkava! Nē — nogalinātājs.

—   Man šķiet, ka tas ir viens un tas pats.

—   Varbūt citur, bet tikai ne Korsikā.

—   Un šis tiešām ir viņa duncis?

—           Redzat! Tajā ir Desampjetro nozīmes, vienīgi Francijas lilijas še vēl trūkst; jūs zināt, ka Desampjetro tika atļauts uzņemt tās savas cilts vapenī tikai pēc Perpiņjānas ielenkšanas?