— Nē, to es nezināju. Bet kā šis duncis nokļuva jūsu rokās?
— O, tas pieder mūsu ģimenei jau trīssimt gadus, pats Desampjetro to uzdāvināja kādam Napoleonam Defranšī.
— Vai jums par šo gadījumu ir kas tuvāk zināms?
— Jā, Desampjetro un mans sencis reiz bija tikuši ievilināti dženoviešu izliktos slazdos; un viņi aizstāvējās kā lauvas; Desampjetro nokrita cepure un kāds dženoviešu jātnieks pašreiz jau pacēla pret viņu vāli, kad mans sencis ietrieca dunci viņa ķiveres spraugā; jātnieks, juzdams, ka ir ievainots, cirta zirgam piešus sānos un aizbēga ar visu Napoleona dunci, kas tik dziļi bija iespiedies brūcē, ka mans sencis to vairs nebija varējis izraut. Bet tā kā šis ierocis viņam, jādomā, bija tik miļš, un viņš pēc tā gauži žēlojās, Desampjetro viņam atdeva savējo. Tātad Napoleons nebija nekā zaudējis, jo šis te, kā jūs pats redzat, ir spāņu darbs un ar to vienā triecienā var izdurt cauri diviem piecfranku gabaliem.
— Vai es varētu pamēģināt?
— Lūdzu.
Es noliku uz parketa vienu uz otra divus piecfranku gabalus un atvēzējos spēcīgam cirtienam.
Lisjēns mani nebija maldinājis.
Kad es pacēlu dunci, abi caururbtie naudas gabali bija uzsprūduši dunča galā.