—       Nu, skat, — es teicu, — tas patiesi ir Desampjetro duncis. Bet kas mani pārsteidz, ir tas, ka, turēdams rokās šādu ieroci, viņš savas sievas nogalināšanai ir izvēlējies auklu.

—       Tad viņam dunča vairs nebija, — atteica Lisjēns, — viņš to bija atdevis manam sencim.

—   Pareizi.

—       Desampjetro bija jau pāri sešdesmit, kad viņš no Konstantinopoles ieradās Eksā ar to vienīgo nolūku, lai dotu pasaulei lielo pamācību, ka sievietēm nepiederas iejaukties valsts lietās.

Es palocījos, piekrizdams viņam, un noliku dunci atpakaļ.

—        Un tagad, — es teicu Lisjēnam, kurš arvien vēl ģērbās — kad Desampjetro duncis ir atkal pakārts uz naglas, mēs varam ķerties pie pārējiem.

—   Vai jūs redzat divus līdzās novietotus portretus?

—   Jā, tie ir Paoli un Napoleons.

—   Nu, lūk, blakus Paoli ģīmetnei karājas zobens.

—   Tā ir. 5fV

—   Tas ir viņa zobens.

—   Paoli zobens! Un tikpat neapšaubāms kā Desampjetro duncis?

—       Vismaz tikpat, jo tas ir ticis uzdāvināts gan ne tieši kādam manam sencim, bet manai vecmāmiņai.

—  Jūsu vecmāmiņai?, i,

—      Jā. Varbūt jums, ir gadījies dzirdēt par to sievieti, kas brīvības kara laikā kāda jauna cilvēka pavadībā ieradās pie Sulakaro torņa.

—   Nē, ļaujiet man dzirdēt šo stāstu.

—   O, tas ir visai ī^s.,

:.tS jtMKi .rnibimfiiH

—   Mums nav vaļas ilgi pļāpāt.