—  Es klausos.

—           Nu, lūk, šī sieviete kopā ar jauno cilvēku ieradās pie Sulakaro torņa un palūdza pieteikt to Paoli. Bet tā kā Paoli pašreiz bija aizņemts ar vēstuļu rakstīšanu, viņa pie tā netika pielaista, un tā kā sieviete turpināja uzstāties, sardze to noraidīja. Tad Paoli, kurš bija dzirdējis troksni, atvēra durvis un prasīja pēc šā trokšņa cēloņiem.

—  Tā esmu es, — teica sieviete, — jo gribu ar tevi runāt.

—   Un kas tev būtu man ko teikt?

—           Es teikšu tev, ka man ir divi dēli. Vakar es dabūju zināt, ka viens ir kritis cīņā par tēviju, un es nācu divdesmit jūdzes, lai tev atvestu savu otru dēlu.

—  Bet tas, ko jūs stāstāt, atgādina Spartu.

—  Jā, patiesi še ir daudz līdzības.

—   Un kas tā bija par sievieti?

—   Mana vecmāmiņa. Paoli atjoza savu zobenu un pasniedza to viņai.

—   Lūk, šāda veida atvainošanās sievietei man patīk.

—   Viņa bija cienīga saņemt kā vienu, tā otru — vai ne tā?

—  Bet nu — šis zobens?

—  Ir tas pats, ko Napoleons nesa kaujā pie Piramīdām.

—           Bez šaubām, jūsu ģimene to būs ieguvusi tādā pašā ceļā kā dunci un Paolo zobenu?

—            Gluži pareizi. Pēc kaujas Bonaparts pavēlēja manam vectēvam, ierindas virsniekam, ar piecdesmit vīriem uzbrukt kādam mameluku pūlim, kas bija salasījies ap savu ievainoto virsnieku. Mans vectēvs izpildīja doto pavēli, izkliedēja mamelukus un atveda virsnieku pie pirmā konsula.