Bet kad viņš gribēja savu zobenu iebāzt atpakaļ makstī, tā asmenis, izrādījās, bija lielā mērā sakapāts no mameluku tērauda, ka nekādi vairs nevarēja iekļauties savā gultnē. Tad mans vectēvs aizsvieda maksti ar visu zobenu, kas bija kļuvis cīņai nederīgs. To redzēdams, Bonaparts viņam pasniedza savējo.

—           Bet, — es piebildu, — man gan labāk patiktu glabāt mana vectēva sakapāto zobenu, nekā šo virspavēlnieka ieroci, kas saglabājies gluži vesels.

—           Pametat skatienu uz priekšu, tur jūs to atrādīsit. Pirmais konsuls pacēla to, lika iedarināt rokturi dimantu, kuru jū^tūr redzat, un atsūtīja mūsu ģimenei līdz ar uzrakstu, k6 varat izlasīt už zobena asmens.

Un patiesi, divu logu starpā karājās pa pusei izvilkts zobens, kurš bija tā sakapāts un salocīts, ka neiekļāvās vairs makstī, tin uz asmens bija šis vienkāršais uzraksts: „Kauja pie Piramīdām, 1798.g. 21.jūlijā."

Šai brīdī tas pats kalpotājs, kurš saņēma mani un pieteica jaunā kunga vizīti, parādījās durvīs.

—           Ekselence, — viņš teica vērzdamies pie Lisjēna, — Defranšī kundze liek jums teikt, ka vakariņas ir jau galdā.

—            Labi, Grifo, — atbildēja jaunais cilvēks, — sakiet mātei, ka mēs tūdaļ ejam.

Šai brīdī viņš iznāca no savas ģērbistabas tērpies kalniešu samta vamzī, biksēs un stulmeņos, no viņa agrākā tērpa bija atlikusi vienīgi ap vidu apjoztā patrontvere.