Viņš atrada mani aplūkojam divas vienu otrai pretī pakārtas karabīnes, uz kuru laidēm bija lasāms:

,,1819.g. 21.septembrī, pulkstens vienpadsmitos no rīta."

—   Vai šīs karabīnes arī ir vēsturiski ieroči? — es jautāju.

—   Jā, vismaz mums šie ieroči tādi ir. Viena ir mana tēva karabīne.

Viņš apklusa.

—   Un otra? — es vaicāju.

—            Un otrā ir manas mātes, — viņš smaidīdams teica. — Bet iesim lejā, jūs zināt, ka mūs gaida. Un, iedams pa priekšu, lai parādītu ceļu, viņš pamāja sekot.

V

Atzīstos — kāpjot lejā, man neizgāja no prāta Lisjēna pēdējā frāze: „Otrā ir manas mātes karabīne."

Tāpēc es vēl vērīgāk nolūkojos Defranšī kundzē, nekā to biju darījis pie mūsu pirmās redzēšanās.

Ieejot ēdamistabā, viņas dēls tai godbijīgi noskūpstīja roku, un viņā saņēma šo goda parādīšanu ar karalisku cieņu.

—            Atvaino, māt, — teica Lisjēns, — bet es baidos, ka mēs esam likuši jums gaidīt.

—           Katrā ziņā, kundze, tā ir mana vaina, — es palocīdamies teicu. — Lisjēna kungs man parādīja un pastāstīja tik interesantas lietas, ka manu bezgalīgo jautājumu dēļ mēs nokavējām.

—           Esat bez rūpēm, — viņa atteica, — es arī tik tikko nonācu; bet, — viņa turpināja, vērsdamies pie sava dēla, - es gribēju tevi drīzāk redzēt, lai uzzinātu, kādas ziņās tev ir no Ludviķa.