—   Vai jūsu dēls būtu saslimis? — es jautāju Defranšī kundzei.

—   Lisjēns tā domā, — viņa atbildēja.

—   Jūs droši vien būsit saņēmis no jūsu brāļa vēstuli? — es vaicāju.

—   Nē, — viņa atteica,— un, lūk, tieši tāpēc es baidos.

—   Bet kā tad jūs zināt, ka viņš ir nevesels.

—   Tāpēc, ka pirms dažām dienām es pats biju sasirdzis.

—   Piedodiet šo mūžīgo jautāšanu, bet man tas neko neizskaidro.

—   Vai jūs nezināt, ka mēs esam dvīņi?

—   Tiešām, mans pavadonis par to teica.

—   Vai jūs nezināt, ka šai pasaulē mēs ieradāmies ar kopā saaugušiem sāniem.

—   Nē, šis fakts man nebija zināms.

—   Nu, lūk, bija vēl vajadzīgs lancetes grieziens, lai mūs vienu no otra atdalītu, un tāpēc, kaut arī mēs tagad esam šķirti, mums tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tā kā fiziskais» vai garīgais iespaids, ko izjūt viens no mums, tūdaļ atsaucas arī uz otru. Un, lūk, šinīs dienās bez kāda iemesla es jutos nomākts, drūms un skumjš un pārcietu savādas sirdssāpes: acīmredzot manam brālim ir uznākušas kādas lielas bēdas.

Izbrīnējies es pavēros jaunajā cilvēkā, kas man stāstīja tik savādas lietas, par kurām viņš pats liekas nešaubījās, arī viņā māte, redzams, bija tādās pašās domās.