Defranšī kundze skumji pasmaidīja un teica:

—    Klāt neesošie ir Dieva rokās. Pats galvenais ir tas, ka tu esi pārliecināts — viņš ir dzīvs.

—  Ja viņš būtu miris, es viņu būtu redzējis, — mierīgi noteica Lisjēns.

—   Un tu, dēls, man to tūdaļ būtu pateicis.

—   Bez kavēšanās, māt, es jums to zvēru.

—    Labi… Atvainojiet, mans kungs, — viņa piebilda, vērsdamās pie manis, — ka es kā māte jūsu priekšā nespēju apslēpt manas bažas. Tas ir tāpēc, ka Ludviķis un Lisjēns ir ne tik vien mani dēli, bet arī mūsu dzimtas pēdējās atvases… Esiet tik laipns apsēsties no manis pa labi… Lisjēn, sēdies tu še.

Un Defranšī kundze norādīja jaunajam cilvēkam uz viņai pa labi esošo tukšo vietu.

Mēs apsēdāmies vienā galā pie gara galda, kura otrā galā bija klātas sešas vietas pārējiem ģimene^ locekļiem, tas ir, personām, kas korsikāņu bagātākajos namos ieņem vidēju stāvokli starp saimniekiem un kalpotājiem.

Galds bija bagātīgi klāts. Man jāatzīstas, ka lai gan man ļoti gribējās ēst, es tīri mehāniski remdināju savu izsalkumu, jo manas citā virzienā nodarbinātās domas neļāva pilnīgi izgaršot šā galda gastronomiskās fineses.

Un patiesi, man likās, ka, ienākot šinī mājā, es esmu ienācis kādā svešā pasaulē, kurā dzīvoju kā sapnī.