Kas gan šī bija par sievieti, kurai bija sava šautene kā kareivim?

Kas tas bija par brāli, kurš pārdzīvoja tās pašas sāpes, ko izjuta otrs brālis trīssimt jūdžu tālumā?

Un kas tā bija par māti, kura lika dēlam zvērēt, ka viņš tai tūdaļ teiks, ja redzēs viņas otru dēlu mirušu?

Jāpiekrīt, ka šajās dīvainībās, ko man nācās piedzīvot, bija pietiekami daudz materiāla visādām fantāzijām.

Bet manīdams, ka mana klusēšana top jau nepieklājīga, es pacēlu acis un papurināju galvu, it kā gribētu atkratīties no visām šīm domām.

Māte ar dēlu tūdaļ redzēja, ka es gribu iesākt sarunu.

—   Un jūs esat nodomājis apceļot Korsiku? — ieprasījās Lisjēns, it kā atsākdams nule pārtraukto sarunu.

—  Jā, kā redzat; jau ilgāku laiku es biju nodomājis to darīt un beidzot esmu ķēries pie šā plāna īstenošanas.

—   Goda vārds, jūs esat labi darījis pasteigdamies, jo vēl pēc dažiem gadiem, ņemot vērā franču gaumes un tikumu iesakņošanos, tie, kas še ieradīsies, meklēdami Korsiku, to vairs neatradīs.

—     Bet, — es piebildu, — ja arī senajām nacionālajām paražām kultūras priekšā vajadzētu atkāpties kādā salas nostūrī, tad katrā ziņā tā būtu Tavaro ieleja Sartēnas provincē.

—   Jūs tā domājat? — smaidīdams jautāja jaunais cilvēks.