—   Jā, man šķiet, ka tas viss, ko es pašreiz ap sevi redzu, ir skaista un ievērojama seno Korsikāņu tikumu ainava.

—   Jā gan, un tomēr. Starp manu māti un mani, neskatoties uz četrsimt gadu tradīcijām, šinī pašā ar galeriju un šaujamām spraugām nocietinātā mājā franču gars ir uzmeklējis manu brāli, nolaupījis mums to un aizvedis uz Parīzi, no kurienes viņš atgriezīsies kā advokāts. Tai vietā, lai dzīvotu savās tēva mājās, viņš apmetīsies Ajačo un sāks praktizēt. Ja viņam būs talants, viņš tiks iecelts par karalisko prokuroru; tad viņš sāks vajāt tos nabaga velnus, kas, kā še mēdz teikt, ir pārorientējušies. Viņš samainīs slepkavu ar nogalinātāju, tāpat kā jūs to vēl nesen darījāt. Likuma vārdā viņš pieprasīs to galvas, kas būs darījuši to, ko viņu tēvi uzskatīja par goda lietu; Dieva tiesas vietā viņš nodibinās cilvēku tiesu un vakarā, kad viņš būs apgādājis bendēm atkal vienu galvu, viņš domās, ka ir izdarījis zemei pakalpojumu un pienesīs savu akmeni kultūras tempļa celšanai… kā mūsu prefekts saka… Ak, Dievs! Ak, Dievs!

Un jaunais cilvēks pacēla acis pret debesim, kā to varbūt darīja Hanibāls pēc Zarnas kaujas.

—    Bet jums man jāpiekrīt, — es iebildu, — ka Dievs ir gribējis pretešķības līdzsvarot, jo, radīdams jūsu brāli kā jaunu principu piekritēju, viņš jūsos ir devis veco paražu aizstāvi.