—  Jā, bet kas man teiks, vai mans brālis drīzāk nesekos sava krusttēva piemēram nekā manējam. Un es pats, vai es neļaujos pavedināt sevi uz tādām lietām, kas nav Defranšī vārda cienīgas.

—   Jūs! — es izbrīnā iesaucos.

—   Ak, Dievs! Nu, protams! Vai jūs gribat, lai es jums pasaku, ko jūs esat nācis meklēt Sartēnas provincē?

—   Sakiet.

—   Jūs esat nācis ar jūsu kultūras cilvēka ziņkāri, kā mākslinieks vai dzejnieks; es nezinu, kas jūs esat un jums to arī neprasu; ja gribēsit, jūs mums to pateiksit atvadoties, pretējā gadījumā kā mūsu viesis jūs varat arī klusēt, šai ziņā jums ir pilnīga brīvība… Nu, lūk, jūs esat ieradies tai cerībā atrast kādu ciemu, kur plosās vendeta un kuram būtu sakars ar kādu oriģinālu bandītu, kā to mums tēlo Merimē savā „Kolombā".

—    Jā, jā, bet man liekas, ka es tik aplam nebūšu maldījies, — es atbildēju, — vai nu es esmu slikti redzējis, vai arī jūsu māja visā ciemā ir vienīgā, kas nav nocietināta.

—    Tas pierāda, ka arī es pats sāku izvirst: mans tēvs, mans vectēvs, mans vecvectēvs un ikviens no maniem senčiem būtu pieslējies vienai vai otrai pusei, kādās nu jau desmit gadus mūsu ciems ir sadalījies. Nu, lūk, vai jūs zināt, kāda loma ir man visā šai nažu un dunču dūrienu un šāvienu jūklī? Es esmu šķīrējtiesnesis. Jūs esat ieradies Sartēnas provincē, lai redzētu bandītus, vai ne tā? Labi, nāciet Šovakar man līdzi un es jums vienu tādu parādīšu.