—   Kā! Jūs atļaujat man sevi pavadīt?

—    Ak, Dievs! Nu, protams, ja jums tas sagādā prieku, tas viss ir atkarīgs vienīgi no jums.

—   Ar lielāko patiku es pieņemu šo priekšlikumu.

—   Bet kungs būs noguris, — ieminējās Defranšī kundze, uzmezdama dēlam skatienu, it kā gribētu dalīties ar viņu kaunā, ko tas juta, redzot izirstam korsikāņu tikumus.

—   Nē, māt, nē, gluži otrādi, viņām jānāk, un kad kādā Parīzes salonā šā kunga klātbūtnē būs runa par briesmīgajām vendetām un nežēlīgajiem korsikāņu bandītiem, kas vēl tagad esot Ajačo un Bastijas mazo bērnu bubulis, tad vismaz viņš varēs paraustīt plecus un pastāstīt, kā tas patiesībā ir.

—      Bet kas izsauca šo lielo ķīviņu, kurš pašreiz, cik es no jūsu vārdiem noprotu, grasās dzist.

—      Ak, — teica Lisjēns, — šādās ķildās galvenā lieta nav iemesls, bet gan sekas. Ja garām lidojošā muša ir bijusi par cilvēka nāves cēloni, cilvēks tomēr ir un paliek beigts.

Es manīju, ka viņš pats vilcinājās man paskaidrot, kādi ir bijuši cēloņi šai nežēlīgai ķildai, kas nu jau desmit gadus bija Sulakaro ciema nelaime.

Pats par sevi saprotams, jo diskrētāks viņš likās, jo neatlaidīgāk es uzstājos.