— Un tomēr, — es teicu, — šai ķildai tomēr .vajadzēja savu iemeslu. Bet vai tas būtu noslēpums?
— Ak, Dievs, nē. Tas viss sākās starp Orlandi un Kolonas dzimtām.
— Kāda iemesla dēļ?
— Nu, lūk, no Orlandi putnu sētas bija izsprukusi kāda vista un pārlaidusies pie Kolonas vistām.
Orlandi atprasīja savu vistu, Kolonas apgalvoja, ka tā ir viņu. Orlandi piedraudēja iesūdzēt tos miertiesā un likt tiem zvērēt.
Tad vecāmāte, kas turēja vistu, apgrieza tai kaklu un iesvieda savai kaimiņienei sejā, teikdama: •
„Nu, labi, ja tā ir tava, tad ēd viņu!"
Kāds Orlandi, paņēmis vistu aiz kājām, gribēja ar to zvelt tai, kas vistu bija iesviedusi viņa māsai sejā. Bet taisni tai brīdī, kad viņš pacēla roku, kāds Kolona, kura bise par nelaimi bija pielādēta, izšāva un viņu nogalināja.
— Un cik cilvēku dzīvības šī saskriešanās jau ir prasījusi?
— Pavisam ir jau nogalinātas deviņas personas.
— Un tas viss nieka vistas dēļ, kuras vērtība ir divpadsmit sū?
— Bez šaubām, bet es jau jums nupat vēl teicu, ka tas nebija iemesls, bet gan rezultāts.
— Tā kā jau deviņas personas jau nogalinātas, tad droši vien vajag vēl desmito?
— Acīmredzot ne, ja jau es esmu kļuvis par vidutāju, — atteica Lisjēns.
— Droši vien pēc vienas vai otras dzimtas lūguma.
— O, nē, par mana brāļa lūgumu, kuram par to ir ieminējušies pie zīmogglabātāja.