Sakiet man, kāda velna pēc tie tur Parīzē noņemas ap to, kas notiek kādā nožēlojamā korsikāņu ciemā? Tas ir prefekts, kurš ar mums ir izspēlējis šo joku, aizrakstīdams uz Parīzi: sak, man vajag tikai teikt vienu vārdu un viss beigsies kā vodeviļā — ar laulībām un publisku dziedāšanu. Tad būs griezušies pie mana brāļa, kurš tad arī uzķērās uz šā āķa un atrakstīja man, ka viņš par mani esot ieķīlājis savu godavārdu. Nu, ko jūs vēl gribat! — piebilda jaunais cilvēks, paceldams galvu, — līdz šim še vēl nekad nav varējuši teikt, ka tad, ja kāds Defranšī ir devis vārdu par savu brāli, tas nebūtu bijis dotā vārda cienīgs.

—   Tad jau jūs esat visu nokārtojis.

—   Es baidos, ka tā tas ir.

—   Un mēs šovakar, droši vien, redzēsim vienas partijas vadoni.

—   Pareizi, pagājušajā naktī es tikos ar otru.

—   Vai tas, kuru sastapsim, ir kāds Orlandi vai Kolona?

—   Orlandi.

—   Un tas būs tālu no šejienes?

—   Vinčetello Distrija pils drupās.

—   Ā, pareizi, man stāstīja, ka šīs drupas esot šeit kaut kur tuvumā.

—   Apmēram vienu jūdzi no šejienes.

—   Tātad trīsceturtdaļstundā mēs esam tur?

—   Tas ir visaugstākais.

—            Lisjēn, — piebilda Defranšī kundze, — neaizmirsti, ka tu spried pēc sevis. Tev kā kalnietim nevajag pat trīsceturtdaļstundas; bet mūsu viesis nevarēs izsekot pa ceļiem, kādus tu ej.