—   Tas taisnība; tad mums aizies vismaz pusotra stunda.

—           Tāpēc jūs nedrīkstat velti tērēt laiku, — noteica Defranšī kundze, pavērdamās pulkstenī.

—   Atļaujiet, māt, ka mēs no jums atvadāmies, — teica Lisjēns.

Viņa pasniedza tam roku, ko Lisjēns noskūpstīja tikpat godcienīgi kā

ienākot.

—            Ja nu tomēr, — viņš piebilda, — jums labāk patiktu mierīgi pabeigt vakariņas, tad doties savā istabā un, kājas sildot, mierīgi baudīt savu cigāru…

—            O, nē, nē! — es iesaucos. — Velns lai parauj! Jūs man esat apsolījuši bandītu; un tā man vajag.

—   Labi, tad ņemam mūsu bises un dodamies ceļā!

Es godcienīgi atsveicinājos no Defranšī kundzes, un mēs izgājām Grifo pavadīti, kurš mums rādīja uguni.

Sagatavošanās ceļam bija īsa. Es apjozu ceļa jostu, ko sev biju licis pagatavot Parīzē; pie tās karājās medību duncis un vienā pusē bija pulvernīca, bet otrā ložu maks.

Lisjēns bija apjozis savu patrontveri un apbruņojies ar Mantonas divstobru bisi; galvā tam bija smaila cepure, kas, spriežot pēc izšuvumiem, bija kādas Sulakaro Penelopes šedevrs.

—   Vai man būs jāpavada Jūsu Ekselence? — jautāja Grifo.

—    Nē, tas nebūs vajadzīgs, — atbildēja Lisjēns, — bet atsien Dimantu; var gadīties, ka viņš uzceļ kādu fazānu un šādā mēnesnīcā var šaut kā gaišā dienā.