Pēc dažiem acumirkļiem liels spāņu sugas suns, smilkstēdams aiz prieka, lēkāja ap mums.

Mēs pagājām aptuveni desmit soļus.

—     Vēl kas, — teica Lisjēns atgriezies, — pasaki ciemā, ja kalnos dzird dažus šāvienus, ka šāvēji esam mēs.

—   Esiet bez rūpēm, ekselence.

—    Bez šā brīdinājuma, — piebilda Lisjēns, — ciemā varētu domāt, ka ienaids ir uzliesmojis no jauna, un mēs drīz vien dzirdētu mūsu šāvienus atbalsojamies Sulakaro ielās.

Mēs pagājām vēl gabaliņu, tad nogriezāmies pa labi uz maza kājceliņa, kas veda taisni kalnos.

VI

Bija vēl pats marta sākums, tomēr laiks pieturējās jauks, un ja mūs nespirdzinātu vieglā vēsmiņa, kas atnesa līdz sāļā jūras ūdens veldzinošo smaržu, mums būtu bijis karsti.

Aiz Dekaņas kalna žilbinoši spožs uzlēca mēness, pārpludinādams nogāzi, kas pārdala Korsiku divās daļās, vai, pareizāk sakot, no vienas salas izveido divi novadus, kas viena ar otru ir mūžīgā karā, vai vismaz naidīgās attiecībās.

Līdz ar to, ka mēs pacēlāmies arvien augstāk un ka aizas, pa kurām aizvijās Tavaro, iegrima acīm necaurredzamā tumsā, mūsu skatienam atklājās mierīgi dusošā Vidusjūra, kas līdzīgi milzīgam, satumsušam tērauda spogulim aizgūla līdz apvārsnim.

Kļuva dzirdamas dažas īpatas naktsskaņas, kas dienu vai nu tiek nomāktas no pārējiem trokšņiem, vai arī patiesībā atmostas līdz ar krēslas iestāšanos.