..:)iv ba Ai «jtide
Beidzot nonācām kādā vietā, kur ceļš šķīrās: viens likās gāja apkārt kalniem, bet otrs, tik tikko saredzams kājceliņš, nogriezās taisni kalnos. Lisjēns apstājās un teica:
— Nu, redzēsim, vai jums ir kalnieša solis?
— Solis gan, bet ne acs.
— Tātad jums reibst galva?
— Jā, bezdibenis mani neatvairāmi pievelk.
— Nu, tad mēs varam izvēlēties šo taku, bezdibeņu te nav nekādu, bet gan vienīgi grūtākas pārejas.
— O, tas mani nebaida.
— Tad ejam še, tas mums ietaupīs trīsceturtdaļstundas ceļa.
— Ejam!
Lisjēns pirmais devās uz priekšu — cauri ozolu birzītei, un es viņam sekoju.
Soļus piecdesmit sešdesmit mums pa priekšu skrēja Dimants, apsirodams mežu drīz pa labi, drīz pa kreisi; tad atkal, izlēcis uz celiņa, viņš priecīgi vēdināja asti, it kā gribētu teikt, ka, uzticēdamies viņa instinktam, mēs bez kādām briesmām mierīgi varam turpināt ceļu.
Bija redzams, ka Dimants tikpat labi bija iedresēts medīt divkājainu, kā arī četrkājainu medījumu — gan bandītus, gan meža zvērus.