Lai parādītu Lisjēnam, ka korsikāņu tikumi man nav gluži sveši, es par šo savu novērojumu ieminējos Lisjēnam.

—            Jūs maldāties, — viņš atteica. — Ir taisnība, ka Dimants dzen pēdas gan cilvēkam, gan zvēram, tikai cilvēki, ko viņš medī, nav viss bandīti, bet šādas trīs ļaužu sugas: žandarmi, volontieri un kumēdiņu rādītāji.

—   Kā, — es jautāju, — vai tad Dimants ir bandītu suns?

—            Tā ir, kā jūs sakāt. Dimants piederēja kādam Orlandi, kuram es dažreiz uz lauku aizsūtīju pulveri, lodes un vēl citas bandītam nepie­ciešamas lietas. Beidzot kāds Kolona to nogalināja un nākamajā rītā suns atskrēja pie manis, jo tas bija paradis nākt mūsu mājā, un drīz vien ar mani sadraudzējās. > L

—            Bet man liekas, ka pa manas vai, pareizāk sakot, pa jūsu brāļa istabas logu es redzēju kādu citu suni.

—            Ā, jā, tas ir Brisko; viņam ir tās pašas īpašības kā šim; tikai tas suns man ir no kāda Kolonas, ko nogalināja ķājds Orlandi. Un tā nu iznāk, ka, ejot sastapties ar kādu no Kolonām, es ņemu līdz Brisko, bet ja man ir darīšana ar Orlandi, es palaižu vaļā Dimantu. Ja nelaimīgā kārtā gadās tos palaist v^ļā abus reizē, tie ēd viens otru nost. Tā, lūk, — piebilda Lisjēns, rūgti smaidīdams, — cilvēki var saprasties, salīgt mieru, iet kopā pie dievgalda, bet šie suņi nekad neēdīs no viena trauka.