—       Lieliski, — es piebildu smiedamies, — tie ir īsti korsikāņu suņi; bet man liekas, ka Dimants, kā visi kautrīgie, bēg no mūsu uzslavas: kamēr mēs par viņu esam sākuši runāt, es to vairs neesmu redzējis.

—   Ā, — teica Lisjēns, — par to nebēdājiet, es zinu, kur viņš ir.

—   Bet kur gan, ja atļauts vaicāt?

—   Viņš ir pie Mučo.

Riskēdams apnikt ar pastāvīgo jautāšanu savam sarunu biedram, es jau gribēju griezties pie tā, kad pēkšņi atskanēja tik- garš un bezgala žēls kauciens, ka es nodrebēju un, uzlikdams roku manam biedram uz pleca, apstājos.

—   Kas tas? — es jautāju.

—   Nekas. Tas ir Dimants, kas tur raud.

—   Un par ko?

—       Par savu kungu… Vai jūs domājat, ka suņi ir cilvēki un spēj aizmirst tos, kas viņus mīlējuši.

Atkal atskanēja Dimanta gaudošana — vēl ilgāka un žēlāka nekā pirmo reizi.

—       Pareizi, — es piebildu, — jūs man jau teicāt, ka viņa kungs ir nogalināts un tagad mēs tuvojamies vietai, kur tas ir noticis.

—      Pilnīgi pareizi, un Dimants ir pametis mūs, lai aizskrietu pie Mučo.

—   Ak, tam Mučo ir kaps?

—     Jā, tas ir monuments, ko garāmgājēji ceļ uz katra nogalināta atdusas vietas, uzmezdami tai akmeni vai kādu koka zaru. Un tā, lūk, iznāk, ka tai vietā, lai zem lielā izlīdzinātāja — laika — soļiem pamazām saplaktu, kā tas parasti notiek ar citu kapiem, upura kapa kopa aug arvien lielāka un top par mūžīgu atriebības simbolu, kas nemitīgi runā ar tuvāko piederīgo sirdīm.