Vēl trešo reizi atskanēja suņa gaudošana,' bet šoreiz tik tuvu, ka man gribot negribot bija jānodreb, kaut gan es tagad zināju tās iemeslu.
Un patiesi — kājceliņa pagriezienā soļus divdesmit mums priekšā balti spīdēja četras piecas pēdas augsta, no akmeņiem sakrauta piramīda. Tā bija Mučo.
Šā savādā monumenta piekājē sēdēja Dimants ar izstieptu kaklu un atvērtu rīkli. Lisjēns dabūja akmeni un, cepuri noņēmis, tuvojās akmeņu kaudzei.
Es darīju tāpat, visos sīkumos sekodams viņa priekšzīmei.
Nonācis pie piramīdas, viņš nolauza zaļu ozola zaru, uzmeta vispirms akmeni, tad zaru un ar īkšķi ātri pārmeta sev krusta zīmi, kā tas korsikāņiem parasts un kā to kritiskos apstākļos mēdza darīt arī Napoleons.
Es imitēju katru viņa kustību. Tad mēs klusi un domīgi turpinājām ceļu.
Dimants palika aiz mums.
Pēc apmēram desmit minūtēm mēs dzirdējām vēl vienu pēdējo kaucienu un nu drīz vien Dimants, asti iemiedzis un ar purnu zemi ošņādams, paskrēja mums garām un simts soļus tālāk metās sānis, uzņemdamies no jauna savus izlūka pienākumus.
VII
Pamazām mēs virzījāmies uz priekšu un, kā jau man Lisjēns bija aizrādījis, kalnu taka kļuva arvien stāvāka.
Redzēdams, ka labāk būs paturēt abas rokas brīvas, es uzmetu bisi uz pleca. Mans pavadonis turpināja ceļu savā nodabā un likās nemaz nemanīja, kādas grūtības mums nākas pārvarēt.