Tā kādu laiku kāpdami pa klintīm un tverdamies pie saknēm un vītenājiem, mēs beidzot nonācām uz kāda paaugstinājuma, virs kura pacēlās vecu mūru drupas. Tās bija mūsu ceļa mērķis — Vičentello Distrija pils drupas.

Tad vēl pēc piecu minūšu ilga kāpiena, kas bija vēl grūtāks un stāvāks nekā pirmais, Lisjēns sasniedza pēdējo terasi un, pastiepis roku, uzvilka mani pie sevis.

—   Nu, lūk, — viņš teica, — tas ir vairāk nekā no jums kā no parīzieša varēja sagaidīt.

—    Tas rodas no tā, ka šis parīzietis, pirms veikt pēdējo distanci, ir jau veicis vairākas šāda veida ekskursijas.

—    Tas taisnība, — teica Lisjēns smiedamies, — jums taču Parīzes tuvumā ir kalnājs, ko sauc par Monmartru.

—   Jā, bet, izņemot Monmartru, kuru es nemaz negribu noklusēt, es esmu kāpis arī vēl citos kalnos: Rigi, Faulhornā, Gemmi, Vezuvā, Etnā un Stromboli.

—    Nu, lūk, tagad jūs esat tas, kas savukārt mani noniecināt, ka es nekur citur neesmu kāpis kā tikai Rotondas kalnā. Bet lai nu kā — mēs esam galā. Pirms četriem gadu simteņiem mani senči būtu atvēruši jums pils vārtus un teikuši: „Esiet sveicināti mūsu pilī."

Šodien viņu pēcnācējs parāda jums šos gruvešus un saka: „Esiet sveicināti mūsu pils drupās!"

—     Vai tad šī pils pēc Vinčentello Distrija nāves piederēja jūsu ģimenei? — es jautāju, atkal uzsākdams sarunu.