Lisjēns izvilka pulksteni.
— A, «— viņš teica, — mēs esam atnākuši divdesmit minūtes par agru. Piesēdīsim, jūs būsit piekusis.
Mēs apsēdāmies vai, pareizāk sakot, atgūlāmies uz zāļainas nogāzei iepretī lielai mūra spraugai.
— Bet man liekas, — es griezos pie sava biedra, — ka jūs vēl nepabeidzāt iesākto stāstu.
— Nē, — atteica Lisjēns. — Un tā, lūk, katru rītu un katru vakaru Savilija nokāpa pagrabā, kas atradās līdzās telpai, kur bija ieslodzīts Džudis, pie kam abas telpas šķīra vienīgi režģu starpsiena; še viņa izģērbās pilnīgi kaila un, demonstrēdama savu skaistumu, gūsteknim teica: „Saki man, Džudi, kā gan tik neglīts cilvēks kā tu, vispār varēji iedomāties šo visu reiz saukt par savu?" Šī mocība turpinājās trīs mēnešus, ik dienu atkārtodamās divas reizes.
Bet trešā mēneša beigās, pateicoties kādas istabmeitas palīdzībai, Džudim izdevās izbēgt. Viņš atgriezās ar visiem saviem vasaļiem, kuru tam bija vairāk nekā Savilijai, ieņēma pili un dabūjis savā varā Saviliju, lika to kailu ieslodzīt milzīgā dzelzs būrī, ko novietoja uz krustceļa Boka Dicilača mežā, pie kam viņš pašrocīgi piedāvāja būra atslēgu katram garāmgājējam, ko iekārdināja Savilijas skaistums: trīs dienas ilga šī publiskā prostitūcija, un tad Savilija bija mirusi.
— Nu, lūk, — es piebildu, — man liekas, ka jūsu senči prata lieliski atriebties un ka viņu pēcnācēji, kas savstarpēji nogalina vienkārši ar karabīnes šāvienu vai dunča dūrieniem, uzskatāmi jau par mazliet deģenerētiem.