—    Drīz vien pienāks tas laiks, kad tie viens otru nemaz vairs nenogalinās. Bet, — piebilda jaunais cilvēks, — vismaz mūsu ģimenē tas tā nav noticis. Abi Savilijas dēli, kas atradās Ajačo pilsētā, viņu tēvoča apsardzībā tika uzaudzināti par īstiem korsikāņiem un turpināja cīņu ar Džudi dēliem. Šis karš vilkās četrus gadsimtus un izbeidzās tikai tad, kā jūs to redzējāt pēc atzīmes uz mana tēva un mātes karabīnēm, 1819.gada 21.septembrī pulkstens vienpadsmitos no rīta.

—   Jā gan, es atceros šo uzrakstu, par kuru līdz šim vēl neesmu dabūjis jūsu paskaidrojumu, jo tiklīdz es to biju izlasījis, mums vajadzēja iet lejā vakariņās.

—   Nu, redzat, no Džudi ģimenes 1819.gadā bija atlikuši vēl divi brāļi, turpretī no Defranšī ģimenes bija atlicis tikai mans tēvs, kurš apprecēja savu māsīcu. Trīs mēnešus pēc šīm laulībām Džudi nolēma dot mūsu ciltij pēdējo cirtienu. Viens no viņiem paslēpās uz Olmedo ceļa, lai sagaidītu manu tēvu, kas atgriezās no Sartēnas; tai pašā laikā otrs, izmantodams mana tēva prombūtni, grasījās uzbrukt mūsu mājai. Šis plāns arī tika īstenots, bet iznāca citādāk, nekā uzbrucēji bija domājuši.