Mans tēvs bija ticis brīdināts un bija par sevi nomodā. Arī manai mātei bija jau laikus paziņots: viņa tūdaļ sapulcēja mūsu ganus, un šā divkāršā uzbrukuma brīdī mēs bijām paspējuši sagatavoties uz aizstāvēšanos: mans tēvs kalnos un mana māte manā istabā. Un, lūk, pēc piecu minūšu ilgas cīņas abi brāļi Džudi krita: viens no mana tēva, bet otrs no manas mātes rokas.

Redzot krītam savu ienaidnieku, mans tēvs izvilka pulksteni, tas rādīja vienpadsmito stundu. Arī mana māte, nogāzusi savu pretinieku, palūkojās sienas pulkstenī, kas tāpat rādīja vienpadsmito stundu. Viss bija beidzies vienā un tai pašā minūtē; Džudi ģimenes vairs nebija un līdz ar to šī cilts bija iznīcināta.

Uzvarētāja Defranšī dzimta tagad varēja dzīvot mierīgi un tā kā godam bija izpildījusi savu uzdevumu šajā četrsimt gadu ilgajā karā, tā turpmāk neiejaucās vairs nekādos ķīviņos. Bet mans tēvs lika iegravēt šā savādā atgadījuma datumu un stundu uz karabīņu laidēm, ar kurām bija ticis šauts, un uzkāra tās katrā pusē pulkstenim tai pašā vietā, kur jūs tās redzējāt.

Septiņus mēnešus vēlāk mana māte dzemdēja dvīnīšus, no kuriem viens ir jūsu padevīgais kalps, korsikānis Lisjēns, bet otrs — filantrops Ludviķis, viņa brālis.

Šai brīdī uz kāda mēnesnīcas apgaismota laukuma pavīdēja cilvēka un suņa ēna.