Tas bija bandīts Orlandi ar mūsu draugu Dimantu.
Tai pašā brīdī mēs dzirdējām Sulakaro torņa pulksteni lēni un svinīgi vēstam devīto stundu.
Acīmredzot mūsu Orlandi domāja tāpat kā Ludviķis XV, kura devīze bija — akurātība ir karaļa tikums.
Nebija iespējams būt akurātākam par šo kalnu karali, kuram Lisjēns bija nolicis satikšanos tieši pulkstens deviņos.
Viņu ieraudzījuši, mēs abi tūdaļ piecēlāmies.
VIII
— Lisjēna kungs, jūs neesat viens, — teica bandīts.
— Esiet bez rūpēm, Orlandi, šis kungs ir mans draugs. Dzirdēdams, ka mēs par jums runājam, viņš vēlējās ar jums sastapties, un es domāju, ka man nebija nekāda iemesla viņam šo prieku liegt.
— Lai kungs ir sveicināts brīvā dabā, — teica bandīts, paklanīdamies un panākdams dažus soļus uz mūsu pusi.
Ar vislielāko taktu un pieklājību es atbildēju uz viņa sveicienu.
— Jūs jau laikam esat kādu brīdi še? — jautāja Orlandi.
— Jā, jau divdesmit minūtes.
— Tā būs: es dzirdēju Dimantu gaudojam pie Mučo un nu jau kādu ceturtdaļu stundas viņš ir pie manis. Tas ir krietns un uzticams dzīvnieks, vai tā nav, Lisjēna kungs?
— Jā gan, Orlandi, krietns un uzticams, — atbildēja Lisjēns, glaudīdams Dimantu.
— Bet ja jūs zinājāt, ka Lisjēna kungs ir še, kāpēc jūs neieradāties agrāk? — es jautāju.