—     Tāpēc, ka mums satikšanās bija norunāta tieši pulkstens deviņos, — atbildēja bandīts, — un atnākt ceturtdaļu stundas agrāk būtu tikpat netaktiski, kā ierasties ceturtdaļu stundas vēlāk.

—     Vai jūs, Orlandi, man ar to izsakāt pārmetumu? — jautāja Lisjēns smiedamies.

—     Nē, kungs, jums tam var būt savi iemesli: pirmkārt, jūs neesat viens un droši vien šā kunga dēļ jūs šoreiz esat rīkojies pretēji savam paradumam, jo jūs, Lisjēna kungs, tāpat esat akurāts; es to zinu labāk par kuru katru citu, jo manis dēļ, paldies Dievam, jūs esat spēris dažu labu soli.

—     Par to, Orlandi, nav pat vērts pateikties, jo šī, es ceru, būs pēdējā reize.

—      Vai mums par to, Lisjēna kungs, nevajadzētu parunāt zem četrām acīm? — jautāja bandīts.

—   Jā, un ja jūs gribētu man sekot…

—   Esmu jūsu rīcībā.

Lisjēns pagriezās pret mani.

—   Es ceru, jūs mani atvainosit, — viņš teica.

—   Kāpēc gan ne. Lūdzu.

Abi pagāja dažus soļus un, iekāpuši mūra spraugā, pa kuru bija ienācis Orlandi, palika stāvam mēnesnīcā, kas aplēja viņu tumšos siluetus ar sudrabotu mirdzumu.

Tikai tagad es varēju pienācīgi novērtēt Orlandi.

Tas bija slaida auguma cilvēks ar garu bārdu; viņa apģērbs bija uz mata līdzīgs jauna Defranšī tērpam, tikai viņa pašreizējais stāvoklis liecināja, ka tā īpašniekam bieži nācies līst caur krūmājiem, ne vienu reizi vien bēgt pār klinšu šķautnēm un katru nakti gulēt uz kailas zemes.