Es nevarēju saprast, ko viņi runāja, jo, pirmkārt, viņi atradās no manis divdesmit soļu attālumā un bez tam vēl sarunājās korsikāņu izloksnē.

Bet no viņu žestiem es viegli varēju noskārst, ka bandīts ļoti dedzīgi apstrīdēja tos dažādos motīvus, ko jaunais cilvēks tam cēla priekšā ar tādu pašsavaldīšanos, kas darīja godu viņa jaunajiem gadiem.

Beidzot Orlandi žesti kļuva gausāki un retāki; viņa runa kļuva lēnāka; galvu nokāris, viņš likās pastāvēja vēl tikai pie sava pēdējā iebilduma; tad pēc kāda brīža sniedza roku jaunajam cilvēkam.

Acīmredzot apspriede bija beigusies, jo abi atgriezās pie manis.

—   Mans dārgais viesi, — teica jaunais cilvēks, — lūk, Orlandi, kurš grib spiest jūsu roku un jums pateikties.

—  Un par ko? — es tam jautāju.

—  Ka jūs gribat būt viens no viņa sabiedrotajiem. Es par jums esmu galvojis.

—  Ja jūs par mani esat galvojis, tad pats par sevi saprotams, ka es tam piekritu, kaut arī nezinu, par ko ir runa.

Es sniedzu roku bandītam, kurš man parādīja to godu un pieskārās tai ar pirkstu galiem.

—  Šādā veidā, — turpināja Lisjēns, — jūs varēsit teikt manam brālim, ka viss ir nokārtots pēc viņa vēlēšanās un ka jūs pats esat līdzpara- kstījies.