—  Vai tad še runa ir par laulībām?

—  Vēl nu gan ne, bet varbūt sekos arī tās.

Nicīgs smīns atplaiksnījās uz bandīta lūpām.

—  Ja nu jūs, Lisjēna kungs, par katru cenu to tā gribat, tad lai būtu miers, bet nekādas citas saistības; tas arī nemaz nebija rakstīts mūsu līgumā.

—  Nē, — atteica Lisjēns, — tomēr, pēc visām zīmēm spriežot, tas ir rakstīts nākotnē. Bet nu runāsim par kaut ko citu. Vai jūs nekā nedzirdējāt, kamēr es apspriedos ar Orlandi?

—   No tā, par ko jūs runājāt?

—  Nē, bet no tā, ko tuvējā apkārtnē teica kāds teteris?

—  Patiesi, man likās, ka dzirdu rubināšanu, bet es domāju, ka esmu maldījies.

—  Jūs neesat maldījies: viens gailis ir iemeties lielajā kastanī, jūs zināt, Lisjēn, tas ir simts soļus no šejienes. Nupat vēl, šurp nākdams, es to manīju. >>v>

—  Jauki, — teica Lisjēns, 4- to mēs rīt notiesāsim.

—  Tas jau būtu nost no zara, — teica Orlandi, — ja vien es nebūtu baidījies, ka ciemā nodomās mani šaujam citu ko, tikai ne teteri.

—   Es tos esmu jau brīdinājis, — teica Lisjēns. — Bet nu, — viņš vērsās pie manis, uzmezdams plecos savu nule pielādēto bisi, — jums ir tas gods.

—   Vienu acumirkli! Es neesmu tik labās domās par manu šaušanas mākslu kā jūs, bez tām man labāk patiktu ēst savu daļu no jūsu medīju­ma, un tāpēc — šaujiet vien.

—    Tā ir taisnība, — noteica Lisjēns, — jūs neeesat pieradis pie medībām nakti kā un droši vien notēmētu par zemu; bez tam vēl, ja jums rīt pa dienu nav citu ko darīt, jūs varēsit revanšēties.