—             Sakompromitēt? — atjautāja mans pavadonis, acīm redzot pūlēdamies izprast šā vārda nozīmi, kuru es tam pārtulkoju itāliski ar to parasto pašpaļāvību, kas raksturo mūs pārējos frančus, kad mums gadas izteikties kādā svešā valodā.

—            Un bez šaubām, — es nepacietīgi piebildu, — šī dāma taču ir atraitne, vai ne tā?

—   Jā gan, ekselence.

—   Nu, lūk, un vai viņa uzņems savā mājā jaunu cilvēku?

1841.gadā man jau bija trīsdesmit un sešarpus gadu un es vēl saucu

sevi par jaunu cilvēku.

—             Vai viņa uzņems jaunu cilvēku? — pavadonis atkārtoja manus vārdus. — Brīnums, kas tad viņai no tā, vai jūs esat vecs vai jauns?

Es redzēju, ka, šādi jautādams, netikšu ne pie kādas skaidrības.

—   Cik veca ir Savilijas kundze? — es noprasīju.

—   Tā ap četrdesmit gadiem.

—           Ā, lieliski, — atbildēju es, sekodams savām domām, — vai viņai ir arī bērni?

—   Divi dēli, divi stalti puiši.

—   Vai es viņus redzēšu?

—   Jā, vienu no tiem, kurš dzīvo pie mātes.

—   Un otrs?

—   Otrs dzīvo Parīzē.

—   Cik veci tie ir?

—  Divdesmit vienu gadu.

—  Abi?

—  Jā, viņi ir dvīņubrāļi.

—  Ar ko viņi nodarbojas?

—  Tas, kurš dzīvo Parīzē, dienās būs advokāts.