—  Un otrs?

—   Otrs būs korsikānis.

—    Ā, — es noteicu, jo man šī atbilde šķita diezgan raksturīga, kaut gan tā tika izteikta pavisam mierīgā balsī. — Nu, labi, iegriezīsimies Savilijas Defranšī kundzes mājā.

Un mēs no jauna turpinājām ceļu.

Pēc desmit minūtēm mēs nonācām ciemā. Te nu es ievēroju kaut ko tādu, ko nebiju varējis saskatīt no kalna virsotnes. Līdzīgi Savilijas kundzes mājai bija nocietinātas arī citas, gan ne ar galeriju (bez šaubām īpašnieku nabadzība neatļāva tiem iekārtot līdzīgu nocietinājumu), bet vienkārši ar bieziem dēļiem, kuri bija novietoti iekšpusē pie logiem un kuros bija izveidoti caurumi, kur izbāzt šautenes. Citi logi bija nocietināti ar sarkanu ķieģeļu krāvumu.

Es pavaicāju savam pavadonim, kā šīs lūkas sauc. Viņš atbildēja, ka tie esot bultlogi, un no šīs atbildes es redzēju, ka korsikāņu vendeta ir daudz senāka nekā pirmie ugunsieroči.

Jo tālāk mēs devāmies pa ciema ielām, jo pats ciems šķita vientuļāks un skumjāks.

Dažas mājas likās bija izturējušas vairākas aplenkšanas, jo sienas bija ložu caururbtas.

Laiku pa laikam šādā ambrazūrā mēs redzējām pazibām ziņkārīgu acu pāri, kas mums nolūkojās pakaļ, bet nebija iespējams pateikt, vai tās bija sievietes vai vīrieša acis.

Beidzot mēs nonācām pie mājas, uz kuru es biju norādījis savam pavadonim un kura patiesi bija staltākā visā ciemā.