Bet viens gan mani pārsteidza, proti: kaut gan ap to stiepās galerija, ko es jau agrāk biju saskatījis, ēka patiesībā nemaz nebija nocietināta, tas ir, logi pavisam neatgādināja ar dēļiem vai ķieģeļiem aizkrautas šaujamlūkas, tie bija vienkārši stikla logi, ko naktīs noslēdza ar koka slēģiem.

Ir tiesa, šajos slēģos varēja saskatīt dažas skrambas, kas, vērīgi aplūkojot, izrādījās ložu caurumi. Bet tie jau bija veci un acīmredzot bija radušies gadus divpadsmit atpakaļ.

Tiklīdz mans pavadonis pieklauvēja, durvis tūdaļ atvērās, nevis nedroši vilcinoties, bet brīvi un plaši, un tajās parādījās kāds apkalpotājs.

Tomēr «apkalpotājs" nav pareizi teikts, man drīzāk gan vajadzēja sacīt — kāds cilvēks.

Apkalpotājs parasti ir tērpts livrejā, bet cilvēks, kas mums atvēra, bija ģērbies samta kamzolī, tādas pašas drēbes biksēs un ādas stulmeņos. Bikses ap vidu bija sajoztas ar raibu zīda jostu, aiz kuras bija redzams spāniešu dunča rokturis.

—           Mīļais draugs, — es teicu, — man šķiet, nebūs nepieklājīgi, ja kāds svešinieks, kurš Sulakaro nevienu nepazīst, izlūdzas jūsu kundzes viesmīlību?

—           Nē, nekādā ziņā, ekselence, — viņš atbildēja. — Ikviens svešinieks parāda godu tam namam, kurā viņš apstājas.

Tad, pagriezies pret kādu kalponi, kas bija nostājusies aizmugurē, viņš teica: