—          Marija, pasakiet Savilijas kundzei, ka še ir kāds franču ceļotājs, kurš izlūdzas viņas viesmīlību.

To teicis, viņš no ieejas durvīm nokāpa pa ārkārtīgi stāvo kāpņu astoņiem pakāpieniem un paņēma mana zirga pavadu.

Es izkāpu no segliem.

—            Jūsu ekselence var būt bez rūpēm, — viņš turpināja, — visa bagāža tiks nogādāta jūsu istabā.

II

Es tūdaļ paklausīju šim laipnajam uzaicinājumam paslinkot, kas ir vispatīkamākā ērtība, ko kādam ceļotājam var sagādāt.

Ar pūlēm es uzrāpos pa šaurajām kāpnēm un iegāju mājā.

Kādā gaiteņa pagriezienā es savā priekšā pēkšņi ieraudzīju slaidu, melnās drēbēs ģērbušos sievieti.

Es sapratu, ka šī trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecā, vēl vienmēr skaistā dāma ir pati mājas īpašniece, un apstājos.

—            Kundze, — es palocījies teicu, — jums droši vien mana rīcība liekas netaktiska, bet šīs zemes paražas mani atvaino un jūsu kalpotāja uzaicinājums ļauj man uzdrīkstēties.

—           Jūs esat mīļš viesis mātei un tikpat mīļš viesis jūs būsit dēlam, — atteica man Defranšī kundze. — Sākot no šā brīža, mans kungs, šī māja ir jūsu rīcībā, un jūs to varat izmantot, it kā tā būtu jūsu īpašums.