. — Es, kundze, izlūdzos jūsu viesmīlību tikai uz vienu nakti, jo rīt agri jau došos ceļā.
8. 38K33 Ns 333
— Jūs, mans kungs, varat darīt, kā jums patīk. Bet es ceru, ka jūs vēl apdomāsities un ka mums būs tas gods paturēt jūs kā viesi uz ilgāku laiku.
Es palocījos otrreizi.
— Marija, — turpināja Defranšī kundze, — aizvediet kungu uz Ludviķa istabu. Iekuriniet tūda) uguni un atnesiet karstu ūdeni.
— Atvainojiet, — piebilda viņa, vērsdamās pie manis, kamēr kalpone grasījās izpildīt dotos rīkojumus, — es zinu, ka nogurušam ceļotājam pirmāmkārtām ir vajadzīgs uguns un silts ūdens. Sekojiet, lūdzu, šai meičai un, ja jums būtu kāda vajadzība, sakiet vien viņai. Pēc stundas mēs ēdīsim vakariņas, un manam dēlam, kurš līdz tam laikam atgriezīsies, būs tas gods apvaicāties, vai jūs to gribat pieņemt.
— Jūs taču, kundze, atvainosit par manu ceļa tērpu.
— Jā, mans kungs, — viņa smaidīdama atbildēja, — bet ar to noteikumu, ka jūs savukārt atvainosit mūsu lauciniecisko uzņemšanu.
Kalpone jau devās augšā pa kāpnēm.
Es vēlreiz palocījos un viņai sekoju.
Istaba atradās pirmajā stāvā, sētas pusē; logi izgāja uz skaisto dārzu, kas bija apdēstīts ar miršu un lauru krūmiem un kuram pa vidu aizvijās skaists strautiņš, ietecēdams Tavaro upītē.
Tālāk skatu ierobežoja dzīvžogam līdzīga egļu rinda, jo koki bija tik cieši saauguši, ka atgādināja sienu. Kā tas parasti ir gandrīz vai visos itāliešu dzīvokļos, istabas sienas bija balsinātas ar kaļķiem un izgreznotas ar dabasskatu freskām.