Raidījumam sākoties, pavisam neapzināti biju iedarbinājis sava pulksteņa hronometru. Kad seanss beidzās, uzmetu acis rādītājiem: deviņas minūtes! Tas bija trīsreiz ilgāk par likumīgi atļauto komercsludinājumu laiku. Veselu minūti ilgāk par mūsu parastajiem raidījumiem.
Tikai krietnu brīdi pēc tam, kad bija iedegusies gaisma, sākušas kūpēt cigaretes un Faulers Šokens jau iesilis uzmundrinošā runā, es atskārtu, kā tas vispār bijis iespējams.
Faulers Šokens sāka nesteidzīgi, pa aplinkus ceļiem, kas bija kļuvuši par mūsu profesionālās mākas neatņemamu sastāvdaļu. Šefs aicināja mūs atcerēties reklāmas vēsturi — sākot ar pārdevējas primitīvo uzdevumu iztirgot mājamatniecības ražojumus un beidzot ar mūsdienām, kad reklāma radījusi jaunas rūpniecības nozares un pašos pamatos pārvērtusi visas pasaules tautu ieražas, lai apmierinātu komercijas vajadzības. Savā runā viņš neaizmirsa pieminet, kādu ieguldījumu reklāmas attīstībā devusi
Faulera Sokena asociācija ar savu vareno izaugsmi. Pēc tam viņš atgādināja:
— Jūs visi, mani kungi, zināt veco teicienu «pasaule ir mūsu austere». Mēs to tiešām esam padarījuši par savu. Bet nu mēs esam šo austeri jau norijuši. — Viņš rūpīgi izdzēsa cigareti. — Esam to norijuši, — viņš atkārtoja. — Mēs vārda tiešā un pārnestā nozīmē esam iekarojuši zemeslodi un, tāpat kā Aleksandrs Lielais, brēcam pēc jaunām teritorijām, kuras varētu iekarot. Un tur, — viņš pamāja uz ekrānu sev aiz muguras,